Atklāti par manām kļūdām tīkla mārketingā

Šoreiz par kļūdām, ko tīkla mārketingā esmu savulaik pieļāvis. Bet iesākumam kāds stāsts.

Reiz vilcienā iekāpis kāds tēvs ar trim bērniem. Tēvs nosēdies pie loga un vēries tālumā, nepievēršot bērniem nekādu uzmanību. Tie tikmēr skraidījuši pa vagonu, trokšņojuši un pamatīgi traucējuši citiem pasažieriem.

Publikas neapmierinātība augusi, līdz kāds iedrošinājies pieiet un aizrādīt skaļo bērnu tēvam. Tas satrūcies, atvainojies un atzinies:

“Mēs dodamies mājup no slimnīcas, kur tikko nomira viņu māte… Mēs esam tā šokēti no šīs jaunās situācijas, ka vēl nesaprotam, ko darīt…”

 

Līdzīgi arī bija man uzsākt savas gaitas tīkla mārketingā – pilnīgi jauna situācija…

Mulsums. Nedrošība. Stūrgalvība. Iepriekšējā klasiskā biznesa pieredze pat traucēja, jo kā direktors uzskatīju, ka visu (nu, gandrīz visu) jau zinu tāpat. Pagāja ilgāks laiks, līdz spēju iejusties skolnieka lomā.

Šķiet, esmu savā “offlaina” darbībā salaidis grīstē visu, ko vien tīkla mārketingā iespējams sačakarēt. Un tas kļūdu skaits, visticamāk, ir bezgalīgs, tāpēc – kas zina, varbūt viss vēl priekšā!

 

Bailes iesākt darīt

Vēl nav pilnīgi visa informācija iegūta… Šodien par agru… Nu jau par vēlu… Un tā nu darbības uzsākšanas vietā tiek vilcināts laiks – piemēram, lasīts kaut kas pavisam bezjēdzīgs. Un kas vakarā? Neapmierinātība ar sevi, jo nekas taču nav izdarīts.
Un tā varēja turpināties nedēļām ilgi. Tika pārtrauktas attiecības ar augšējo līniju, kas varētu palīdzēt izkļūt no šīs situācijas.

Izgudrošu savu sistēmu

Man kā iesācējam ar klasiskā biznesa pieredzi šķita, ka es nu tūlīt izdomāšu pilnīgi jaunu “riteni”. Piemēram, ja visi citi piedāvā produktus privātpersonām, es došos pie viesnīcu direktoriem un sarunāšu apjoma piegādes.
Taču, nezinot ne produkta īpašības, ne situāciju, doties uzreiz pie lielu uzņēmumu vadības, apgalvojot, ka viss viņu iepriekš lietotais nekur neder, izrādījās laika tērēšana.

Paziņu saraksta izvērtēšana

Savulaik darbojoties pēc vecajām metodēm, kārtīgi sastādīju savu 50 kandidātu listi un sāku to apspriest pie sevis. Tam pārāk daudz naudas, tam tāpat labi… O, bet šeit radinieks, kurš sēž bez darba jau pusgadu – viņam gan naudu vajag! Viņam noteikti izdosies šis bizness! Realitātē viss izrādījās tieši otrādi.

Jaunais “direktors”

Kaut kā sagadījās, ka ātri kļuvām par 10 – 15 cilvēku struktūras vadītājiem un uzrādījām labu apgrozījumu vienu mēnesi. Kaut kā iedomājos, ka nu šī situācija atkārtosies un spēšu ar vieniem un tiem pašiem partneriem izveidot lielo biznesu. Pārstāju piesaistīt jaunos, tā vietā kļūstot par esošo “direktoru” un motivētāju: “Ir jau mēneša beigas. Vai šomēnes mums atkal būs X punktu apgrozījums?”
Visādi centos izspiest no šiem pēdējo sulu, bet izrādījās, ka daļa no tiem vispār tikai produktu lietot vēlas. Rezultātā sākotnējā struktūra pajuka.

Iesācēju atstāšana bez uzraudzības

Jaunie partneri taču ir lieli puikas, tāpēc labprāt atļāvu tiem uzreiz pēc reģistrācijas iet “pārrunāt ar savējiem”, jo viss taču ir skaidrs. Lai iet, un, ja kāds ieinteresēsies, lai atved pie manis. Viss kārtībā!
Pēc pāris dienām partneris paziņo, ka ar visiem parunājis un nevienam neko nevajag. Ļoti labi. Taču mēnesi vēlāk vairāki no viņa uzrunātajiem kļūst par citas struktūras līderiem… Par ko viņi tur runājuši? Ko mans partneris atteicis uz pretargumentiem?

Biznesa mēģinājums bez produkta

Kad vēl sava struktūra neliela, šķiet, ir normāli, ka dažs labs jaunais partneris tikai reģistrējas kompānijā, bet neko neiegādājas. Toties entuziasma pilns man solās, ka visiem visu izstāstīs un pārdos uz urrā.
Tik nez kāpēc neko neizdodas šādi paveikt, un pats arī pazūd no biznesa pēc pāris mēnešiem… Nu, kāpēc gan citiem tas produkts būtu regulāri jāpērk, ja piedāvātājs pats to nelieto? Vai caur meliem būvēt veiksmīgu biznesu?

Informācijas pārbagātība

Es tak mēdzu pēc viesnīcas prezentācijas vēl paķert līdzi savus kandidātus uz mājām, lai nodemonstrētu produktus daudzu stundu garā lekcijā. Tāds mums labs produkts, vēl tāds… Centos ievilkt gandrīz ar varu.
Beigās kandidātam galvā viss sajucis, un viņš ir laimīgs, ka tiek projām no manis. Un pēc tam, protams, vairs nav sazvanāms.

 

Upss…

Šķiet, esmu nu jau atkal par daudz aizrāvies…

Kāda ir Tava pieredze?