Uz mērķi – bez rokām, bez kājām

 

“Cilvēks bieži ir iekalts savas neticības važās, tas uzliek pats sev rāmjus un ierobežojumus. Nojauciet šos žogus – un jums atklāsies pasaule. Jo grūtāka cīņa, jo vērtīgāka uzvara. Var miljons reižu sev atkārtot, ka nekas neizdosies, bet tad vienreiz to paveikt – un viss izdosies.”

Nav iemesla šiem vārdiem neticēt, jo to autors ir baltkrievu motivācijas treneris, veiksmīgs uzņēmējs, sporta meistars peldēšanā un četru bērnu tēvs Aleksejs Talajs. Visādi citādi parasts cilvēks, taču ar vienu niansi – nav viņam ne roku, ne kāju.

Tālajā 1999.gada maijā tolaik 16 gadus vecais Aleksejs bija ieradies sādžā Uzvaras svētkos apciemot savu vectēvu un pa ceļam pamanījis, ka vietējie puišeļi sakūruši prāvu ugunskuru pavisam netālu no mājas. Lai uguns nepārmestos tālāk, Aleksejs metās to apdzēst. Pilnīgi nekas neliecināja par tuvojošos nelaimi. Ikdienišķa situācija. Taču nelaimīgas sagadīšanās dēļ tajā brīdī uzsprāga kopš kara laika zemē palikusī mīna…

Ārsti uzskatīja, ka ar tādām traumām nav iespējams izdzīvot. Bija zaudēts daudz asiņu. Divpadsmit dienas puisis atradās uz nāves sliekšņa, vēl ticot, ka izdosies saglābt kaut vienu kāju, jo to viņš vēl sajuta tīri labi. Tomēr… brīnums nenotika, jaunajam cilvēkam nācās amputēt abas rokas un kājas.

16 gadi. Dzīve tikko sākusies. Un tajā brīdī sabruka visi sapņi par skaisto nākotni… Invalīds bez rokām un kājām…

Reiz Aleksejs nejauši padzirdēja baumas, ka it kā viņa māte, redz, esot aiz bēdām pilnīgi nojukusi, tēvs nodzēries, bet jaunākais brālītis atdots bērnunamā.

Ja nu šis murgs varētu kļūt par īstenību?

Puisim bija jāizvēlas – turpināt slīgt depresijā un kļūt par slogu apkārtējiem vai arī – beigt sevi žēlot un sākt rīkoties. Bijušais sportists izvēlējās otro variantu, “pa kluso” mēģinot celties, vingrot un kaut ko darīt, cik nu tas bija iespējams viņa stāvoklī.

“Es pārstāju sevi žēlot, kad vācu klīnikā rehabilitācijas programmas laikā redzēju, kā no smagām saslimšanām mirst bērni. Vai arī – kā tie pilnībā zaudē redzi. Es sapratu, ka viņi nekad vairs neredzēs šo skaisto pasauli, nolemti pilnīgai tumsai. Iedomājos – nepietiek ar to, ka nevari pakustēties, tu vēl arī nekad nevarēsi ieraudzīt saulīti, debesis, to, kā izskatās tava mamma, tava mīļotā – tas ir traki… Tas viss ietekmēja tik ļoti, ka visas līdzšinējās muļķīgās domas tūlīt pazuda no galvas. Nu, neesam mēs nemaz tik nelaimīgi…”

Tu teiksi – nu jā, pašvaldība bez maksas piešķīra dzīvokli 1.stāvā… Berlīnes ortopēdijas centrs izmaksāja protezēšanu… Viņu atbalstīja un joprojām atbalsta sieva

Bet kā ir ar mums, veselajiem? Ne mazums darba spējīgu cilvēku pavada dienas bez jēgas, enerģiju tērējot vien savas nevarības attaisnošanā…

Katra diena Aleksejam ir kā jauns izaicinājums, līdz pašlaik viņš kļuvis pazīstams kā tāds baltkrievu “Niks Vujičičs“, ar savu piemēru motivējot tūkstošiem cilvēku krīzes brīžos nenolaist rokas. Ja jau reiz tās viņiem ir.

Alekseja pieredze ir īsts mērķtiecības, neatlaidības un dzīves mīlestības piemērs mums, pārējiem.

Saprotot, ka ar invalīda pensiju ģimeni neuzturēt, viņš uzsāka savu biznesu. Bet, piemēram, pagājušā gada vasarā viņš piedalījās paraolimpiešu IronStar sacensībās Sočos, atklātā jūrā nopeldot 750 metru distanci.

Un jā… Jau otrdien, 5.martā šo unikālo personību Tev būs iespējams sastapt tepat Rīgā. Iespējams, tā būs Tava šā gada emocionālākā tikšanās.

Vai vēlies uzzināt vairāk? Skaties šeit


Foto: Виктор ГИЛИЦКИЙ, kp.by